Vai tu vēl domā? Vai tevī palicis kas vairāk par piematnējo, līdz kaulam atplēsto vienkāršību? Vai tu jautā “kāpēc” biežāk par alktīgi izkliegto “vēl”? Vai, asinīm sastingstot tavās vēnās, tu vēl atceries, ko nozīmē būt cilvēkam, kas dzīvo, ne tikai izdzīvo?
Es ticu, ka cilvēki eksistē, kaut aiz loga skats tik vienkāršoti zvērīgs. Bet tāpēc jau mēs dzīvojam zem jumta, lai neaizmirstu, ka to protam. Ka reizēm pat esam to pelnījuši.

kā zināt, kas ir svarīgi? kā zināt, ka mūsu raižu iemesls nav ūdens lāse okeānā? kad dot savām emocijām - gan pozitīvajām, gan negatīvajām - vaļu, paļaujoties, ka par šo gan es drīkstu pārdzīvot?

vispār jau šķiet, ka nav svarīgi, cik lielas vai mazas ir manas problēmas manas vai visas pasaules dzīves kontekstā, nozīme ir vien tam, ka šis ir manas dzīves mirklis. varbūt viens pašā sākumā, varbūt kaut kur pa vidu vai jau tuvu beigām, bet, pavisam noteikti, mirklis manā dzīvē. un kāpēc gan es nedrīkstu skumt vai priecāties par vienu pilienu okeānā, ja varbūt mans okeāns ir vēl pavisam mazs vai arī šis konkrētais piliens tam ir nepieciešams. 

***

ļoti daudz dzirdu raižpilnas frāzes, kas raisa manī stresu. izdarīji to? tas tev ir paveikts? kur tu skrien? kāpēc tu neskrien? … un pretī gribas nolikt - kā tu zini, ka man tā ir jādara? tikai tāpēc, ka tā darīji tu un vēl citi? tāpēc, ka tā ir rakstīts grāmatā/dzirdēts radio/redzēts Ugunsgrēka jaunākajā sērijā (ak vai, ceru, ka neviens man nedod padomus, kas balstās uz tādiem avotiem :D)? bet es, un patiesībā neviens, nav tāds pats kā citi, attiecīgi, tavs labais padoms var izrādīties nevērtīgs un pat kaitējošs. nesaku, ka nevajag klausīties raižpilnos vecmāmiņas padomus, bet jānotic arī savai intuīcijai, pieredzei, sirdsbalsij. šķiet, ka visvairāk to novēlu sev pašai, jo, ak, cik tas ir grūti! 

***

ko tad es gribēju īsti pateikt? man priekšā ļoti, ļoti daudz piedzīvojumu. pārnestā un burtiskā nozīmē. tik spēt tos visus novērtēt, piefiksēt un paņemt no tiem visskaistāko un svarīgāko, ko tie var sniegt.

dzīve ir jocīga. tik ļoti, ļoti jocīga

nesakiet priekšā. vispār neko nesakiet

vārdi. vārdi. vārdi. kā man apnicis dzirdēt vārdus, kas neko nenozīmē, nekur neaizved. un kā man apnicis domāt domas, kas iedzen dziļāk un dziļāk bezcerībā.

bet kur lai aizbēg no tā visa? un kāpēc jābūt tā, ka jābēg? kāpēc kļūdīšanās tik dārgi var maksāt un par patiesi svarīgām lietām nav ļauts priecāties?

tie ir muļķīgi, muļķīgi jautājumi. gudri pieaugušie pateiks kā vajag, vai ne? bet man tā sāk šķist, ka viņi paši nezina, vien tikai to, kas pašiem veicies vai neveicies. 

es esmu laimīga. nu, tā, globāli esmu laimīga. bet šī cīņa starp “kas man būtu jādara” un “ko es reāli darīšu???” dzen izmisumā, kas brīžiem robežojas ar absolūtu vēlmi pazust no šīs zemes. 

nav grūti pateikt otram, ko darīt. bet ir nepanesami grūti, ja tev kāds pateicis, ko darīt un tas ir izšķiroši.

pirmais likums - mēs nedodam padomus. tas taču ir mūsu pirmais likums

Tas mirklis, tā robeža pirms absolūta iziruma. Man šķiet, ka tas būs kā pērkona grāviens ar ilgu un, cerams, veldzējošu lietusgāzi pēc tā. Tagad vēl gaiss ir nospriegots, sutīgs, gaisā var gandrīz vai samanīt dzirksteles, lietus pilienu ēnas, nav ko elpot.

Bet man jāsaprot, ka pēc lietus ir auksti. Vai man būs kur sasildīties?

Prātā miljons domu. Un neviena, neviena nerāda gaismu

šķiet, ka nepieciešams milzīgs spēks, lai saņemtos. lai ievilktu dziļi elpu un tiktu galā ar pienākumiem. bet pirmais solis taču ir noticēt, ne? noticēt, ka to spēšu

un tomēr es zinu tikai to, ka man ir jāatrod kaut kas lielāks, kaut kas dziļāks un patiesāks, kas zem tā slēpjas. zem šķietamās esības jēgas, zem tās domas, kurai sekoju. ļoti akli, manuprāt

vajag izrauties, nezaudējot saikni ar realitāti

Palēninājumā iesprūstot

Mazliet atgādina murgu, no kura gribēdama nevaru pamosties. Zinu, ka pāries kaut kad, sižets mainīsies, uzspīdēs saule, vajātāji pārvērtīsies draudzīgās fona dekorācijās. Bet, pat glabājot prātā šo domu, sajūtas ir tik pat dzīvas, tik pat biedējošas. Kā istabā bez logiem un durvīm, kur šķietami zudusi jebkāda iespēja izbēgt.
Bet nav stāsts par dziļu bezcerību, bet gan jautājums, kā atmest priedēkli “bez”. Jo šobrīd šķiet, ka pat tādai, šķietami elementārai lietai man trūkst resursu.

Mazliet rudens, mazliet neizbēgamā un mans, reizēm tik ļoti neiedvesmojošais, raksturs.

nesaki man neko. paklusē.

Tāda šaustīšana, šaudīšanās, šaubīšanās.

Bija stāsts par stresu un maģiskajiem jautājumiem, ko vari sev uzdot - vai tu vari kaut ko šobrīd mainīt? Nē? Tad aizveries. Pārstāj.

Bet nespēju aizvērties, gribas runāt, runāt, sūdzēties, pīkstēt un čīkstēt, nonākt pie kāda mierinājuma vai atbildes, kaut arī skaidri redzu, ka šobrīd nav nekā. Nav atbildes. Nav mierinājuma. Nav atrisinājuma.

***

Bet ak, cik muļķīgi gan būtu nerunāt, kaut vārdu ir tik daudz…

***

Zini? Ja šis ir tas mirklis, kad tiek pārbaudīta mana izturība, es nepadošos. Pat ja būs sāpīgi. Jo būs taču

pēc tam

es šodien redzēju izrādi. par vīrieti, kas bija lepns un par sievieti, kas arī tāda bija. par to, kā viņš viņai sita un to, kā viņa klusēja. un par nāvi. un par atgriešanos.

tad lija lietus, bet galvu es nodūru tādēļ, ka bija skumji. liekas, es gribēju salīt. jā, man šķiet, ka tā bija. soļi pavisam lēni, skatiens ciešs. man atkal bija sajūta, ka esmu citur. ka mana čaula soli pa solim dodas mājup, bet domas atkal un atkal atgriežas pie sajūtas, kuru man uzdāvinājis redzētais stāsts. 

nezinu, ko sajuta citi, kas līdz ar mani bija tur, varbūt tas bija gandarījums par ikmēneša vai, vēl labāk, iknedēļas kultūras pasākuma apmeklēšanu, varbūt tā bija neapmierinātība - varēja taču beigās vēl vienu pantiņu nodziedāt un kāpēc viņiem tie kostīmi tur tā ļurkājās? vēl kāds jau domās pavisam citur - bērnus auklīte pieskata, ko es gatavošu pusdienās, puķes jānopērk, rīt vīramātei dzimšanas diena… un tad vēl daži, kas, eksperta lomā sajutušies, dodas dzert kafiju un pārspriest redzēto - ak, jā, labs tēlojums, tomēr nepārliecināja ceturtā aina, pietrūka dziļuma, bet tā scenogrāfija..!

un tad es ar savām muļķīgajām skumjām. nu, kāpēc gan? vai tad man arī nav jāsteidzas tālāk, vai mani negaida pienākumi, vai tad tie kostīmi tiešām neļurkājās? bet es to vairāk neredzu. neko neredzu. tikai zinu, ka man ir jāsalīst. ka man ir jājūt. ka mazliet arī jāskumst, lai pēc tam drīkstētu priecāties.

viena meitene garām ejot man uzsmaidīja, viņa laikam arī zināja, ka salīs.

par mirkļiem

es nerunāšu, jo kaklā kaut kas iesprūdis. varbūt vārds, varbūt kliedziens, varbūt dziesma. vai vienkārši sāp tāpat vien. bet es nerunāšu, nepavēršu muti, nelaidīšu to laukā. tik ļoti raksturīgi sev, paturēšu iekšā, līdz tas viss izlauzīsies kā bezcerības un izmisuma pilns lūgums pēc klusuma, miera, norobežošanās no apkārtējās pasaules. vien tāpēc, ka vairāk nevaru izturēt to džinkstošo neprātu, kas milzt manī. 

dažreiz gribētu mācēt izlikt dusmas. bet ja dusmu nav, tad ko darīt..? ja nav manī tās agresijas, ko palaist vaļā? ko darīt, ja ir tikai skumjas?

ir tādi mirkļi kā šis. tādi mirkļi, kā tas, kas mani apciemoja pirms stundas, divām. katrs ar savu raksturu, katram savi niķīši un labās īpašības, par kurām tos apskaust. un ir vēl tādi mirkļi, kad es cenšos aptvert. cenšos saprast, cik tad vērtīga ir mana kolekcija ar priekiem un bēdām, cik daudz no tā jebkādā skalā varētu ievietot pie sadaļas “vērtīgs”. jā, tie mirkļi mani veido visvairāk. tajos es esmu plastilīns pati savās rokās. un arī kāds cits mani var veidot pēc sava prāta, ja vien noķer tajos mirkļos. bet es neļaujos. ai, kā es sargāju savu pasauli no ciemiņiem. ai, tik augstas sienas esmu sev apkārt sabūvējusi. pat sev līdz galam neuzticos. tāpēc nenāks citiem tas prieks tik viegli. un man pašai arī tas nenāk viegli, vienmēr kaut kā sāpīgi tas, sevi locīt, mocīt, pakļaut emocionālam spiedienam. bet liekas, ka bez tā arī nevaru, jo stagnācija ir briesmīgāka par pārmaiņām, par augšanu, laušanos no pašas uzbūvētiem būriem, rāmjiem, no citu skatieniem. es negribu saplūst ar sienu. es negribu palikt uz vietas.

***

vēl es vienmēr esmu domājusi, ka miršu jauna. ne tāpēc, ka sevi negribētu paturēt. vienkārši iekšā ir tā sajūta. un jau tik sen… labi iedziļinoties savā būtībā, saprotu, ka pie šīs gala sajūtas varu vainot savu sapņotājas dvēseli. iespējams, iztēlojoties sevi vecumdienās, es zaudētu mirklīguma, gaisīguma nokrāsu savai dzīvei. varbūt manī pamostos bezcerīga konveijera virzības sajūta. es nezinu, liekas, ka neļauju sev aptvert realitāti, nepieļauju domu, ka esmu pa īstam. ka šī pasaule ir pa īstam. jo laikam jau manā prātā starp realitāti un parastumu ir vienādības zīme. arī no parastuma es baidos vai, ja ne baidos, tad daru visu, lai vismaz savu iekšējo pasauli no tā pasargātu. dzīve ir tik neparedzama. pārāk neparedzama, lai ļautu sev to redzēt tā, kā visi. 

man tagad jādodas. esmu pārāk tuvu zemei.

šīs durvis ir mana Rīga. tas ir citāts

tā sajūta, kad laiks un telpa pazūd, saplūst vienā lielā, krāsainā, siltā esības mākonī. un arī nozīme zūd. nav diskusiju, nemiera, tikai pūkaina, mazliet smaga sajūta. dažreiz pat ļoti smaga, bet tas ir mirklī, kad nonāku līdz galējai robežai. tas ir miegs, tā ir vienatne, tā ir klīšana pa prāta tālākajiem nostūriem, kas mazliet atgādina tuksnešus vai stepes - neapdzīvoti, kaili, bet tik patiesi savā būtībā. vienkārši tādi, kādi tie ir. nesamāksloti. un aktīvā dzīve, pilsēta paliek aiz muguras tāpat kā visas šaubas, raizes, mušas, kurām lemts par ziloņiem tapt. un, kaut arī sev līdzi nesot fantastisku brīvību, šī tuksnesība arī iznīcina. nežēlo. viss, kas ir vājš, tajā nespēj izdzīvot. un ir tik vientuļi! kurš gan ilgstoši vēlas justies vientuļš? pat, ja tiktu piedāvāta neierobežota brīvība, retais to būtu gatavs apmainīt pret iespēju socializēties, sajusties piederīgam un saprātīgam. jo tik ļoti daudz par sevi varam spriest pēc citu attieksmes pret mums. un lūk, tādi brīvi, vienpatīgi un absolūti neziņā par sevi, mēs klīstu apkārt. katrs savā burbulī, nelaižot realitāti klāt. tā būtu svētlaime vai gala sākums? iespējams abi.

negribas pazust pavisam, bet reizēm, un īpaši tad, kad saule jau zudusi no apvāršņa, uznāk tādas ilgas pēc attālināšanās. norobežoties, aizgriezties, atstāt visu un visus.

tad tikai sev un mazliet arī pasaulei apsolot, ka atgriezīšos. kad būs laiks, es nākšu.